Putekļains plauktiņš

Garlībs Helvigs Merķelis (1769 – 1850)

No visiem Baltijas vācu apgaismotājiem, kas darbojušies Latvijā, Merķelis ir viskvēlākais cīnītājs pret dzimtbūtniecību. Viņa humānisms izpaužas ne vien asajā protestā pret zemnieku nežēlīgo ekspluatāciju 18.gs, garīgo un saimniecisko apspiestību, bet arī dziļajā interesē par latviešu kultūru pagātnē un nākotnē.

Garlība bērnība aizritēja Vecpiebalgas mācītājmuižā, uz kurieni Merķeļu ģimene pārgājusi pēc tēva aiziešanas no amata. Viens no lielākajiem Garlība ietekmētājiem bija viņa tēvs – Daniēls Merķelis.  Savam dēlam viņš stāstīja par latviešu varmācīgo pakļaušanu vācu bruņinieku iebrukuma laikā; sekojot apgaismotāju uzskatiem, mācīja humānu attieksmi pret latviešu zemniekiem, mudināja nīst patvaļu, despotismu, agri rosināja zēnu uz patstāvīgu garīgu darbību.

Garlībs mācījies kādā Rīgas privātskolā, bāriņu skolā un Domskolā. Ieguvis filozofijas doktora grādu Frankfurtē pie Oderas. Uzturēdamies dažādās Vācijas pilsētās Merķelis pievērsās publicistikai, literatūras un teātra kritikai. No dažādajiem novirzieniem, kas savairojušies vācu literatūrā 18.gs. beigās, Merķelis asi kritizējis reakcionāro romantismu, mēģinājumus atdzīvināt reliģisko mistiku viduslaiku garā. Viņa vadībā vai ar viņa aktīvu līdzdalību iznāca vairāki periodiski izdevumi Vācijā, arī Latvijā viņš bija viens no aktīvākajiem žurnālistiem, organizēja un vadīja laikrakstus vācu valodā. Merķeļa vadīto laikrakstu saturs ir daudzveidīgs. būdams pats galvenais rakstu autors, viņš pievēršas arī politiskiem jautājumiem, kuru brīvdomīgais apgaismojums neapmierināja valdības aprindas.

No faktoriem, kas ietekmējuši Merķeļa uzskatu veidošanos visbūtiskākā nozīme bija apgaismes idejām. Otrs nozīmīgākais faktors bija  dzīves īstenība 18.gs Latvijā. tanī vērīgāk ielūkoties, pētīt parādību cēloņus pagātnē ierosināja tās pašas apgaismes idejas, krasās pretrunas. Nebaidoties no personiskām neērtībām, asi viņš vēršas pret negatīvajām parādībām. Viņa ideāls ir no kārtu aizspriedumiem brīvs cilvēks, kas patstāvīgi veido savu dzīvi un ļauj tā rīkoties arī citiem cilvēkiem.

Merķelis rakstījis filozofiskus, vēsturiskus, literatūrkritiskus apcerējumus, daiļdarbus, galvenā viņa darbības nozare bija publicistika. Latviešu sabiedriskās domas un literatūras vēsturē vislielākā nozīme ir tiem darbiem, kuros apgaismota dzimtbūtnieciskā iekārta un latviešu tautas pagātne. Viens no tiem ir arī „Latvieši”.

Mūža beigu posmā Merķelis dzīvoja Rīgas tuvumā, Depkina muižiņā (netālu no tās, Katlakalna kapos viņš arī apbedīts).

ĪSA LATVIEŠU VĒSTURE UN VIŅU VISPĀRĪGS RAKSTUROJUMS

Latvieši un igauņi 12.gs atradušies uz augstākās attīstības pakāpes nekā ģermāņi. Latvieši – zemkopji un mednieki ticējuši saviem dieviem. Merķelis izsaka pieņēmumu, ka varbūt latvieši tagad spīdētu citu Eiropas tautu vidū. Taču latviešu bēdīgais liktenis bija nolēmis citādi.

Pēc G. Merķeļa domām, gadsimtiem ilga dzīve vācu feodāļu jūgā, ‘augstdzimušo muižnieku despotija”, saimnieciskā atkarībane tikai nav ļāvusi attīstīties latviešu tautas garīgajām spējām, bet arī bojājusi tautas morālās īpašības. „Neviens cits valsts iekārtas veids neietekmē tautas raksturu tik varmācīgi un jūtami, kā despotija, kas balstās uz likumiem..”(1) Vācu muižnieki ir kropļojuši latviešu tautu ne vien  saimnieciski un fiziski, bet arī bojājuši tās tautas raksturu.

Katrā muižā latviešu zemnieks izturas, domā un ģērbjas citādi – pēc tā var spriest arī par kunga raksturu. Tie muižnieki, kuriem piemita kaut kripatiņa līdzjūtības atļāva saviem zemniekiem nopelnīt naudu, lai tie varētu kaut cik normāli apģērbties, centās neizšķirt ģimenes, taču tādi gadījumu bija ļoti reti. Pārsvarā muižnieki jutās kā pasaules noteicēji. Viņi ar saviem zemniekiem izrīkojās kā vien ienāca prātā. Muižnieki lika tiem strādāt smagi jo smagi. Lielākoties zemniekiem pat nebija laiks apstrādāt pašiem savus laukus. Tāpat noteica klaušas un cenas par pārtiku, graudiem un citām precēm. G. Merķelis secina, ka starp latviešu zemnieku un viņa garīgo aizbildni – vācu mācītāju pastāv nepārejama plaisa. „Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā – par palocīšanos to nevar saukt – kad vien viņam uzmet acis.”(1)

Galvenokārt par latviešu zemnieku parasti apgalvo, ka viņš ir pēc dabas augstākā mērā slinks, izšķērdīgs, dzērājs, zaglīgs, kašķīgs, nesaticīgs un dusmās lopiski mežonīgs kā arī stūrgalvīgs.

„Vispār Vidzemes zemnieka visspilgtākās rakstura īpašības ir verdziskas bailes un neuzticība”(1),  bet ko gan citu latviešu zemniekam bija darīt. Muižnieki viņus bija tik ļoti iebaidījuši, ka viņiem vairs nebija spēka pretoties. Zemnieki vairs necerēja uz brīvību, viņi bija atmetuši visas cerības uz normālu dzīvi. Tā rezultātā viņi sāka dzert. Kā raksta Merķelis: „ Tieksme uz dzeršanu ir otra vispārēja latviešu tautas pazīme.” Daudzi nosoda latviešus par to, ka viņi to vien dara kā žūpo, bet ne jau viņi ir pie tā vainīgi, bet gan viņu dzīves stāvoklis. viņiem nav pašiem nekādas teikšanas pat savu dzīvi, tāpēc, lai nedomātu par grūto dzīvi viņi dzer.

Latvietis pats izgatavoja sev nepieciešamos mājsaimniecības un zemkopības rīkus, izņemot dzelzs izstrādājumus. Tāpat latviešiem bija spējas amatniecībā un labs izgudrotāju prāts. Tā, piemēram, kāds latviešu skolotājs bez kaut kāda pamata izmantoja ļoti labi skanošas ērģeles ar koka stabulēm. „Bet visumā viņu apdāvinātība, ko katrā citā zemē apbrīnotu, tam dara vairāk posta nekā laba”(1) Augstmaņi viņiem liek bez pārtraukuma strādāt un darboties savā labā. Tad tikai brīnums varētu latvieti pamudināt nodarboties ar mākslu un darba mīlestību.

Merķelis raksta, ka 18.gs Vidzemes zemniekos vēl joprojām valda briesmīga māņticība visdīvainākajā veidā. Tautas medicīnā bija izplatīti buršanu elementi. Taču G. Merķelis kā apgaismības laikmeta pārstāvis nespēja saskatīt arī tautas medicīnā racionālo kodolu, ko aprakstīja citi laikabiedri.

„… zemniekiem tiesības ir tukša skaņa.”

Merķelis atklāj īsto iemeslu, kālab dzimtkungi pretojas zemnieku atbrīvošanai, tas ir –  nevēlēšanās zaudēt iespēju patvaļīgi paaugstināt klaušu normu, tādejādi ātri iegūstot līdzekļus spekulācijai ar muižām. Kaut gan Merķelis izstrādā mērenu zemnieku atbrīvošanas projektu, apelē pie muižnieku goda prāta, tomēr ticības dzimtkunga labvēlībai viņam nav.

Vidzemes landtāga sastādītie agrārnoteikumi (1765g.), Merķeļa aprakstītie daudzie gadījumi muižnieku un zemnieku attieksmēs liecina, ka dzimtkunga vērtējumā zemnieks bieži pielīdzināts lietai, darba rīkam, bet Merķelis dzimtkungus viņu ekspluatatorisko tieksmju, nežēlības dēļ dēvē par – laupītājiem, neliešiem, bendēm, despotiem. Merķelis kritizē dzimtbūšanu ne vien no vispārīgā cilvēcības principa, bet arī no valstiskuma viedokļa. Dzimtbūšanas apstākļos nevar attīstīties amatniecība, rūpniecība un tirdzniecība. Uz ārzemēm izved izejvielas, lai tās, apstrādātas precēs, ievestu par divkāršu cenu. zeme kļūst nabaga, jo ienākumus no tirdzniecības iegūst tikai „laupītājkungi”.